Alberts Jērums vēstulē savai Rīgas meitai Ingai Jērumai 1975. gada 16. septembrī (avots: “Lifts uz Olimpu”, 520. lpp., Musica Baltica, 1996, Rīga):

​

“Protams, mūsu dzīves nav bijušas vieglas, bet šis gadsimts nekļūs slavens ne ar lielu arhitektūru, ne ar vieglām dzīvēm. Drīzāk ar barakām – visādās nozīmēs.

​

Arvien žēl, ka dzīves straume, kā to tik skaisti teica Wezais Stenders, saskrienas ar klinšainām krācēm un viens tiek pasviests pa labi, otrs pa kreisi. Nav līdzams, ja tam tā jānotiek, bet žēl tomēr.

​

No jaunības dienām man prātā kāda Ezeriņa novele par šaha spēli, un varbūt tādēļ es visu mūžu esmu nostaigājis, kārpīdamies gar šitādām nejēdzībām, neatrisinātām problēmām, nepabeigtu formu, jo tas ir tas, kas viņš ir. Epizode karājas gaisā, kamēr tā nekļūst par formas integrālu daļu – tā laikam būtu. Bet nevar jau prasīt, lai barakām būtu forma…”