Alberts JĒRUMS “Aicinājums”, Veronikas Strēlertes dzeja – Lilija Zobens (soprāns) un Pēteris Plakidis (klavieres) 1994. gadā koncertā Rīgas Vāgnera zālē (fragm.)
1953. gadā Alberts Jērums raksta dziedātājam Marisam Vētram uz Kanādu un komponistam Jēkabam Porukam uz ASV un saņem spilgtas atbildes attiecīgajiem respondentiem raksturīgā stilā (avots: “Lifts uz Olimpu”, 115.–117. lpp., Musica Baltica, 1996, Rīga)
Mariss Vētra – Albertam Jērumam | 1953. gada rudenī “Mīļais Jērum, par Jūsu vēstuli man bija liels prieks, jo tā atsauca atmiņās daudz skaistākus brīžus, kā Jūsu jaunās, Kanādā godalgotās dziesmas. Piedodiet, bet šajās dziesmās klausoties, man pat bija dusmas. Es neticu un neticu, ka arī Jūs pats tās akceptējat. Man tā vien liekas, ka pie Jūsu muzikālām izjūtām šajās dziesmās Jūs tikai spēlējat melno pīlēnu, lai citiem liktu par to runāt un… dusmoties. Bet tā jau gan nav mana darīšana, jo es viņas nekad nedziedāšu.
Dziedamais ir aprūsējis un kauns būtu apšmurgāt vecās, labās dienas.
Vēl nepatīkamāk man ir stāstīt, ka nevaru izpildīt arī otru Jūsu vēlēšanos – par Jūsu kādreiz dziedātām dziesmām. Tās guļ jūras dibinā, jo atradās čemodānā. Kaut stipri izmirkušas, uz Zviedriju man līdz nonāca tikai dažas retas dziesmas, ko biju dziedājis pēc čemodānu kravāšanas un iebāzis vecajā portfelī.
Žēl! Bet Jūsu dziesmām līdzi noslīka arī daudz, daudz kas cits… un es tālu vairs neesmu tas cilvēks, kuru Jūs reiz pazināt. Bet dažureiz patīkami ir atskatīties un Jūsu vēstule to palīdzēja. Paldies!
Daudz labu dienu!
Jūsu
Mariss Vētra”
Jēkabs Poruks – Albertam Jērumam | 1953. gada rudenī
“Mīļais draugs,
esmu noguris pēc suņa. Šoreiz Jūs ķērāt vārīgā vietā, nevarēju atteikt. Tak pašam kauns par iznākumu.
Lai velns Jūs parauj ar Jūsu termiņiem! Kā tā kaut ko var prasīt! Visbiežāk vēstule pienāk, kad termiņš otrā rītā. Tad labi. Bet tagad? Vai Jūs jel zināt, ka pēc pāris stundām man jāceļas un jāstāv atkal desmit stundu pie tecila? Tas raksts ir sarauts kā tabakmaks – beigas tur, kur īsti vajadzētu sākties. Nevar tak dzīvot divi trīs dzīves!
Apsveicu ar kārtējo prēmiju! Vai Vētra nav duraks?
Jūsu padevīgais un nepaklausīgais, ar vissiltākām jūtām
Jēkabs Poruks”